Var salīdzināt HIV un Covid-19 kā vīrusus un slimības no medicīnas un zinātniskā viedokļa, un atrast gan kopīgās, gan atšķirīgās iezīmes. Taču galvenā atšķirība ir nevis fiziska – vīrusa izskatā vai iedarbības veidā, bet gan psiholoģiska – tā ir mūsu galvās un attieksmē.

HIV tā pārneses ceļu dēļ sākotnēji izplatījās ierobežotās sabiedrības grupās – starp gejiem un intravenozo narkotiku lietotāju vidē. Tas radīja augstus sabiedrības aizspriedumus jeb stigmu, kas nav zudusi arī mūsdienās. Lai arī šobrīd Latvijā biežākais HIV infekcijas transmisijas ceļš ir heteroseksuāls, joprojām nereti ir dzirdami tādi izteicieni kā “HIV uz mani neattiecas, es taču neesmu ne gejs, ne narkomāns”. Par HIV nevēlas dzirdēt un runāt, no HIV nesargājas, ar HIV inficējas, bet to neatklāj un neārstē. Cilvēki, kas dzīvo ar HIV, to neatklāj, baidoties no nosodījuma un aizspriedumiem.

Ar Covid-19 nekā tamlīdzīga nav – par slimību atklāti stāsta to pārslimojušie, dalās pieredzē. Acīmredzot, lai cik mēs izliktos brīvi un atvērti, jebkurš jautājums, kas skar seksualitāti, joprojām ir tuvu tabu tēmai, par ko runā galējas nepieciešamības gadījumā.

Par Covid-19 jau pirmā mēneša laikā visi ir informēti, lielākā daļa saprot situācijas nopietnību un ir gatavi ievērot ierobežojumus, organizēties un palikt mājās. HIV gadījumā tam ir vajadzējis gadus, un tas joprojām nav līdz galam nesis rezultātus. Visai ciniski, bet precīzi to ilustrē internetā ceļojošs izteiciens:

“Covid-19 ar 75 tūkstošiem nāvju ir panācis, ka visi ir gatavi uzvilkt maskas, bet HIV ar 32 miljoniem nāvju nav panācis, ka cilvēki būtu gatavi uzvilkt prezervatīvus”.

Otra lieta, par ko HIV var “apskaust” Covid-19 – tā ir veselības aprūpes, valsts pārvaldes, politiķu, mediju un citu viedokļu līderu spēja aptvert situācijas nopietnību un strādāt kopā, plecu pie pleca. HIV gadījumā tā ir ne vienmēr. HIV ir jācīnās par lēmumu pieņēmēju “ausīm” un atbalstu, piemēram, tikai nedaudz vairāk kā pirms gada Latvijā tika atcelti HIV ārstēšanas ierobežojumi, pirms tam tika ārstēti tikai pietiekami smagi slimi HIV pacienti.

Par Covid-19 katru dienu saņemam aktuālu, detalizētu un vizualizētu informāciju, par HIV Latvijā nav nekādu oficiālu datu ne par visu 2019. gadu, ne par 2020. gada sākumu. Ir grūti pieņemt datos balstītus lēmumus, ja šo datu nav. Pašlaik Latvijā pēdējo gadu ir spēkā HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.-2020. gadam, taču jauns plāns joprojām netop. Tādēļ nevalstiskajam sektoram ir bažas, ka 2021. gadā HIV un citu infekcijas slimību ierobežošana var palikt novārtā.

No Covid-19 situācijas tiešām var gūt virkni mācību. Cerams – arī HIV un citu infekcijas slimību ierobežošanas jomā.